SARKANĀ VĪNA RESVERATROLS nodrošina sirds veselību, taču nesatur alkoholu. Vispasaules pētījumi demonstrē, ka sarkanā vīna sastāvdaļas atbalsta kardiovaskulāro sistēmu, nodrošina antioksidantu aizsardzību, veicina holesterīna līmeņa regulāciju organismā, kā arī balansē imūnsistēmu. Dažkārt dēvēts par „Franču paradoksu”, jo tiek uzskatīts, ka frančiem raksturīgas retākas kardiovaskulārās slimības, lai gan pārtiku ir bagāta ar piesātinātajiem taukiem, jo francūži labprāt lieto uzturā sarkanvīnu.

GRANĀTĀBOLI ir bagāti ar antioksidantiem un ir gadsimtiem slavināti kā dižciltīgo un karaļu auglis. Granātāboli relatīvi nesen celti godā uz veselīguma pjedestāla. Par īpaši nozīmīgu tiek uzskatīts to antioksidantu potenciāls cīņā ar slimībām, kā arī atbalsts kardiovaskulārajai sistēmai.

   Kā pats nosaukums izsaka, antioksidanti ir vielas, kas spējīgas stāties pretī iznīcinošajam, taču ikdienišķajam oksidācijas procesam dzīvnieku audos. Antioksidanti ir vitamīni un minerālvielas, kā arī enzīmi (proteīni, kas atrodas ķermenī un veicina ķīmiskas reakcijas). Tiek uzskatīts, ka tiem piemīt nozīmīga loma tādu slimību veidošanās kavēšanā kā vēzis, sirds slimības, infarkts, Alcheimera slimība, reimatoīdais artrīts un katarakta.

   Oksidatīvais stress veidojas, kad ļaundabīgās molekulas, kas tiek dēvētas par brīvajiem radikāļiem, ir spēcīgākas par organisma aizsargspējām. Brīvie radikāļi ir ķīmiski aktīvi atomi vai molekulāri fragmenti, kas savas piekļuves dēļ nepietiekamam daudzumam elektronu ir uzlādēti. Brīvo radikāļu piemēri ir šādi: superoksīda anjons, hidroksila radikālis, mainīgie metāli, piemēram, dzelzs un varš, tāpat arī slāpekļskābe un ozons. Brīvie radikāļi, kas satur skābekli, pazīstami kā reaktīvā slāpekļa paveidi (ROS), ir bioloģiski visnozīmīgākie brīvie radikāļi. ROS ir tādi radikāļi, kā superoksīds un hidroksila radikāļi, dažādi slāpekļa veidi, kas nesatur nesapārotos elektronus, piemēram, hidrogēna peroksīds, singlet oxygen, un hypochlorous acid (vienvērtīgais skābeklis un hipohlorskābe).

Tā kā tie satur vienu vai vairākus nesapārotus elektronus, brīvie radikāļi ir ļoti nestabili. Tie organismā piesaista un atdod elektronus, tā bojājot šūnas, proteīnus un DNS (ģenētisko materiālu). Tie paši oksidatīvie procesi liek eļļām sasmakt, nomizotiem āboliem kļūt brūnganiem un dzelzij rūsēt.

   Pilnībā izvairīties no posta, ko rada brīvie radikāļi, nav iespējams. Brīvo radikāļu izcelsme mūsu ķermenī var būt kā iekšķīga (endogēna), tā arī ārēja (eksogēna). Oksidanti, kas attīstās dažādu procesu rezultātā, veidojas mūsu organismos normālas aerobas elpošanas, vielmaiņas un iekaisumu rezultātā. Eksogēnie brīvie radikāļi formējas tādu vides faktoru, kā piesārņojums, saules gaisma, aktīva sportošana, rentgena stari, smēķēšana un alkohols. Mūsu antioksidantu sistēmas nav perfektas, tādēļ novecojot šūnu daļiņas, palielinoties oksidācijai, tiek bojātas. 

Antioksidēšanās 
   Antioksidanti bloķē oksidēšanos, neitralizējot brīvos radikāļus. Tādējādi antioksidanti paši oksidējās. Tas arī ir iemesls, kādēļ mums pastāvīgi nepieciešams atjaunot savus antioksidantu resursus.

To darbības procesu var iedalīt divās grupās:

   Ķēdi-izjaucošā – otrs radikālis izveidojas, kad brīvais radikālis atbrīvo vai piesaista elektronu. Šī molekula tad apgriežas un dodas darīt to pašu ar trešo molekulu, turpinot ģenerēt vairāk nestabilu produktu. Process turpinās, līdz to darbība tiek pārtraukta – vai nu radikāli stabilizē ķēdi-izjaucošs antioksidants, piemēram, bēta karotīns un C un E vitamīni, vai arī tas vienkārši satrūd un kļūst par nekaitīgu blakusproduktu.

   Aizsargājošā – antioksidanta enzīmi, piemēram, superoksīda dismutāze, katalāze un glutationa peroksidāze aizsargā pret oksidēšanos, samazinot ķēdes veidošanās ātrumu. Tā, traucējot brīvo radikāļu aktivitātēm, antioksidanti var bremzēt vai pilnīgi apturēt oksidēšanās ķēdes veidošanos. Tāpat tie var novērst oksidāciju, stabilizējot tranzīta metālu radikāļus, piemēram, vara un dzelzs.

 

Antioksidantu enzīmi